Jānis (48 gadi) bija izgāzies savā mīļākajā ādas krēslā, kas nopirkts par viņas prēmiju, pie milzīga televizora. Viņš bija savā vecajā, līdz caurumiem nonēsātajā mājas džemperī un sporta biksēs
Ciparu ķirzakas izklīda pa ekrānu, zaudējot kontūras. Bezgalīgās debeta un kredīta kolonnas, kas vēl pirms stundas stāvēja taisnās rindās, tagad dejoja acu priekšā, saplūstot izplūdušās pelēkās līnijās. Kursors mirgoja vienā no šūnām, uzsverot kļūdu, kuru neredzēja Excel, bet kura bija izmocīta piecpadsmit grāmatvedības dienesta gados.
Sarmīte ar spēku saberzēja deguna pamatni, mēģinot aizdzīt miegu. Tukšajā birojā valdīja mēms klusums, ko pārtrauca vien monotonā, valdonīgā lielo sienas pulksteņu tikšķēšana. Aiz panorāmas loga stikla gulēja melnā Rīga, nosēta ar retām neguļošu biroju ugunīm, un viņai šķita, ka visa pilsēta ir iemigusi, aizmirstot par viņu šajā aukstajā, mirdzošajā akvārijā. Gaiss bija sastāvējies, oda pēc atdzisušas kafijas, putekļiem un skumjām. Kabineta durvis ar klusu, bet klusumā apdullinošu čīkstēšanu pavērās.
— Sarmīt, tu vēl joprojām šeit? — pačukstēja Madara, kura jau bija ietinusies mētelī, ar ietilpīgu somu pār plecu, gatava bēgšanai no šīs ciparnīcu un bilanču valstības. Viņas čuksts šķita nevietā skaļš.
Sarmīte lēni, ar grūtībām atrāva skatienu no mirgojošā monitora.
— Paldies, Madariņ. Es drīz. Man tikai jātiek līdz galam, jāsavelk debets ar kredītu. Bet tie kā par spīti nesader. Tieši it kā pats liktenis smietos par manu akurātumu.
— Ai, met mieru, nesēdi tik ilgi, — Madaras balss skanēja jau no kaut kurienes koridorā, steidzīga un atsvešināta. — Rīt ar svaigu skatienu paskatīsies — un viss pats no sevis saies kopā. Paguli, un risinājums atnāks!
Durvis aizvērās, un klusums atkal viņu aprija. “Ar svaigu skatienu? — Sarmīte rūgti pasmīnēja.
— Ar kādu vēl svaigu?
Viņa ar šo skatienu skatījās desmit gadus šajā uzņēmumā, bet pirms tam — vēl piecus citā. Debets, kredīts, akts, pavadzīme, rēķins… Šie vārdi kļuva par viņas valodu, valodu, kurā viņa sarunājās ar pasauli. Tie izstūma citus, svarīgus vārdus: “mīlestība”, “prieks”, “miers”, “sapnis”. Tie kļuva garlaicīgi, paredzami un droši, neatstājot vietu pārsteigumiem. Viņa bija ieslodzītā mājīgā, labiekārtotā ciparu būrī, un visi, kurus viņa katru vakaru pavadīja ar skaudīgu skatienu, bija brīvībā. Bet viņa palika. Mūžīgi palika, lai savilktu šīs nepaklausīgās kolonnas.
Viņa uzsita ar plaukstu pa tastatūru, liekot monitoram nodrebēt. Kursors aizpeldēja sānis. Neskatoties viņa iebakstīja izslēgšanas pogā un izrāva vadu no kontaktligzdas, nesaglabājot izmaiņas. Lēmums atnāca pēkšņi, kā ar sakni izrauts koks — smagi, bet arī atbrīvojoši.
Viņas dzīvoklis atradās piecu pieturu attālumā no darba, tipiskā Pļavnieku paneļu deviņstāvu mājā. Viņa to vienmēr sauca par “mūsējo”, bet šodien, braucot augšā liftā, ar kādu jaunu, smeldzīgu sajūtu saprata, ka tas ir viņas dzīvoklis, nopirkts par naudu, ko viņa nopelnīja vēl pirms laulībām. Priekšnams viņu sagaidīja ar vecas lustras blāvo gaismu un pieklusinātu, bet uzstājīgu televizora dūkoņu no viesistabas. Jānis bija mājās.
Virtuvē viņu gaidīja aina, kas bija pazīstama līdz kaklam: uz galda, kas bija klāts ar vaskadrānu ar košiem ziediem, stāvēja tukšs šķīvis ar sakaltušiem makaronu “pa jūrnieku modei” plankumiem, blakus mētājās drupas, netīrs nazis un tukša majonēzes burka. Izlietne spīdēja tukšumā — Jānis pat neuzskatīja par vajadzīgu ielikt traukus tur, atstājot viņai visu uzkopšanas rituālu, visu šo sadzīvi, ko viņa tik ļoti nemīlēja.
Viņa klusējot, automātiski, uzlika tējkannu, izņēma no skapja savu tasi — zilu, sīkos baltos punktiņos, Madaras dāvanu. Viņa tase, liela, balta, ar uzrakstu “Labākajam vīram”, stāvēja tīra žāvētājā. Viņš bija nomazgājis tikai savējo. Šī sīkā, ikdienas detaļa pēkšņi viņai šķita kā visas viņu kopdzīves simbols. Viņa uzvārīja tēju, viņas kustības bija gadiem ilga automātisma noslīpētas, brīvas no jebkādām jūtām. Pēc tam, paņēmusi savu tasi, viņa piegāja pie viesistabas durvīm un apstājās uz sliekšņa.
Jānis (48 gadi) bija izgāzies savā mīļākajā ādas krēslā, kas nopirkts par viņas prēmiju, pie milzīga televizora. Viņš bija savā vecajā, līdz caurumiem nonēsātajā mājas džemperī un sporta biksēs. Gaisma no ekrāna apgaismoja viņa seju, kas bija atsvešināta un pārņemta ar kādā grāvējā notiekošo.
— Čau, — klusi, gandrīz bez skaņas teica Sarmīte.
Viņš nepagrieza galvu, viņa acis bija piekaltas mirgojošajam ekrānam, kur dārdēja automašīnas.
— Mhm, — viņš norūca pretī.
— Atkal paēdi un nenovāci? — viņas balss skanēja nedaudz skaļāk. — Šķīvi vismaz izlietnē būtu ielicis. Ne jau uz galda tam stāvēt līdz manai atnākšanai.
Viņš beidzot atrāva skatienu no televizora, viņa skatiens pārslīdēja pār viņu, neaizkavējoties.
— A kas tur tāds? Tu taču tik un tā nomazgāsi. Noguru es šodien.
Iekšā viņai kaut kas ietrīcējās, pazīstams, karsts un bezpalīdzīgs. Šī atbilde, šis tonis — tie atkārtojās dienu no dienas, gadu no gada.
— Bet es, tātad, nē? — viņa pajautāja, un viņas balss nodrebēja. — Es arī noguru. Es nupat no darba. No tā paša darba, kas baro mūs abus.
Viņš paraustīja plecus, viņa seju apgaismoja zilais atspulgs.
— Nu, un kurš tev liek tur sēdēt līdz naktij? Dari kā visi normāli cilvēki — piecos un mājās. Un savai vadībai pasaki, ka tev ir ģimene. Ej jau, tēja atdzisīs, netraucē.
Viņa lēni atgriezās virtuvē, apsēdās pie galda un blenza uz tvaiku, kas cēlās no tases. Tas bija gandrīz neredzams, tāpat kā viņa pati šajā brīdī, caurspīdīga un nenozīmīga. Viņa skatījās caur sienu uz vīru, un galvā, skaidri, gaiši un neizbēgami, atskanēja jautājums, kuru viņa gadiem dzenāja prom no sevis, slāpēja ar darbu, uzkopšanu, seriāliem: “Par ko? Par ko es viņu vispār iemīlēju?”
Viņa pārcilāja atmiņā pagātnes druskas. Kādreiz viņš bija citāds? Vecāko kursu students, tik pārliecināts, tik spilgts? Vai arī viņai, pieticīgajai un par sevi nepārliecinātajai pirmā kursa studentei, tā šķita? Viņš bija viņas pirmā un vienīgā mīlestība, pareizāk sakot, tas, ko viņa toreiz noturēja par mīlestību. Viņa atkal piegāja pie durvīm un, skatoties uz viņa pakausi, izrunāja gandrīz neapzināti, skaļi, it kā pārbaudot sen izlolotas domas skanējumu:
— Zini, bet es dažreiz domāju… Par ko es tevi iemīlēju?
Jānis uz sekundi atrāva skatienu no televizora, paskatījās uz viņu pāri krēslam. Viņa sejā parādījās smīns.
— Tu taču pati man pakaļ skraidīji, neizliecies, — viņš teica mierīgi, konstatējot faktu. — Visus augstskolas gadus kā astīte staigāji. Kopmītnēs dežurēji pie manām durvīm. Pati uzbāzies. Es tevi nespiedu. Tu pati visu sarīkoji.
Vārdi palika karājamies gaisā, smagi kā svins. Tie nebija meli. Tajā bija pati baisākā patiesība. Jā. Tieši tā. Viņa pati. Pelēka, nepamanāma pelīte no ekonomikas fakultātes, un viņš — harizmātisks vecāko kursu students, ap kuru vienmēr pulcējās ļaudis.
Viņa zvanīja pirmā, gaidīja viņu pēc lekcijām, gāja klāt viņa kompānijai, nosarkstot no mulsuma, apskauda viņu par visām kursa biedrenēm, šņukstēja spilvenā par viņa neuzmanību. Viņa pati uzstāja uz tikšanos, uz attiecībām, bet pēc tam arī uz laulību, kad viņš jau bija sācis lēni, bet neatlaidīgi atdzist. Tā nebija mīlestība. Tā bija mānīga ideja, ilūzija, pieķeršanās, kuru viņa pati radīja, pieņemot to par dižu jūtu.
Un lūk, viņi ir šeit. Pēc piecpadsmit gadiem. Viņš dzīvo viņas dzīvoklī, pārtiek no vienas gadījuma haltūras līdz otrai, mūžīgi “meklē sevi”, bet viņa baro viņu, mazgā viņa drēbes un mazgā aiz viņa traukus. Un viņa viņu nekad nav mīlējusi. Viņa vienkārši ļoti baidījās palikt viena. Spēcīgāk, nekā baidījās no šī ledainā, mērdējošā tukšuma, kas karājās starp viņiem viņu klusajā, tīrajā, bezbērnu dzīvoklī.
Viņa pagriezās un klusējot, kā spoks, aizgāja uz virtuvi, atstājot viņu vienatnē ar ekrāna zilo mirgoņu un patiesību, kuru viņš tik viegli, tik vienaldzīgi viņai svieda sejā.
2. nodaļa. Atskaites punkts
Tajā naktī viņa neaizvēra acis. Gulēja nekustīgi, pagriezusies pret sienu, ieurbusi skatienu tumsā tikko saskatāmajā tapešu rakstā, un klausījās. Klausījās, kā vienmērīgi, mierīgi un bezrūpīgi šņāc Jānis, pagriezies pret viņu ar muguru. Viņa uzmanīgi pagriezās uz muguras un blenza griestos, pa kuriem rāpoja dīvainas, izplūdušas ēnas no laternas aiz loga, it kā viņas nepiepildīto cerību ēnas.
“Viņam ir taisnība. Es pati. Es pati uzbūvēju šo ērto, drošo būri un pati tajā ieslēdzos. Un visus šos gadus rūpīgi, no visa spēka baidījos atvērt durvis. Bet kas ir aiz durvīm? — viņu mocīja iekšējā balss. — Tukšums? Klusa, visaptveroša vientulība? Bet vai tas, kas ir šeit, blakus viņam, nav vientulība divatā? Vai šī klusēšana, šis tukšums ir labāks par skaļo klusuma zvanu vientulībā?”
Domas drudžaini nomainīja viena otru. Viņš nebija strādājis stabili visus piecpadsmit viņu laulības gadus. “Meklēju sevi”, “Gaidu piemērotu projektu”, “Negribu pārdot laiku par kapeikām” — šīs frāzes kļuva par viņa kroņa numuriem, viņa vizītkarti. Meklēja viņš sevi galvenokārt guļot dīvānā vai deldējot bikses garāžā pie draugiem.
Bet viņa tikmēr maksāja par komunālajiem pakalpojumiem, par ēdienu, par viņa tabaku un bundžām vakaros , par benzīnu viņa vecajam autiņam. Bērnu viņiem nebija. Pirmajos gados viņš teica: “Agri, uz kājām jātiek”. Pēc tam: “Nav naudas, krīze”. Bet pēc tam vispār pārstāja cilāt šo tēmu, un viņa, redzot viņa vienaldzību, noslēpa šo sapni tik dziļi, ka tas satrūdēja, nepiedzimis. Bet tagad laiks bija beidzies. Pulkstenis nebija vienkārši apstājies — tas bija saplīsis druskās. Un tagad nebija nekādas jēgas gaidīt. Nekādas jēgas samierināties ar šo dzīves parodiju.
Klusi, baidīdamās pamodināt nevis viņu, bet drīzāk savu pagātnes “es”, viņa izslīdēja no gultas. Aukstais parkets lika sevi manīt. Viņa uzmeta mugurā veco, nonēsāto halātu, ko viņai dāvināja māte, un izgāja viesistabā. Tumsa šeit bija bieza, gandrīz sataustāma. Viņa apsēdās dīvānā, pašā tā vidū, un aplika rokas ap ceļgaliem, cenšoties kļūt pēc iespējas mazāka, sarauties kamolā.
“Bet ja es palikšu viena? — šis jautājums beidzot atskanēja visā savā būtībā. — Kas es esmu bez viņa? Grāmatvede Sarmīte, četrdesmit pieci gadi, kura vakaros skatās bezgalīgus seriālus ar iedomātu kaķi klēpī tukšā trīs istabu dzīvoklī? Vai tas ir tik briesmīgi? Tik šausmīgi? Vai arī… tā ir brīvība?” Viņa mēģināja iedomāties. Iedomāties, ka pār viņu vairs nekarāsies šis smagais, vērtējošais, vienaldzīgais skatiens.
Ka viņa nejutīsies kā kalpone, kā papildinājums viņa pieticīgajām vajadzībām, kā veste, kurā var paraudāt par pasaules netaisnību. “Es varēšu…” — viņa domās iesāka un apstājās. Viņa nezināja, ko varēs. Nezināja, ko grib. Bet pirmo reizi garos, garos gados viņai neprātīgi gribējās to uzzināt. Šis “kaut kas” viņu vilināja kā uguntiņa piķa melnā tumsā.
Lēmums nobrieda kaut kur dziļi iekšā
Viņas seja pustumsā, ko apgaismoja vien bālais mēness gaišums, kļuva cieta kā akmens un apņēmīga. Rīts atnāca pelēks, lietains. Virtuvē valdīja parastais, gadiem atstrādātais rituāls. Jānis, miegains, saburzīts un drūms, lēja sev stipru kafiju. Viņš nepiedāvāja viņai. Sarmīte sēdēja pretī, uz sava virtuves taburetes, sažmiegusi rokās silto tasi ar punktiņiem kā vienīgo enkuru gaidāmajā vētrā. Viņa juta, kā no satraukuma uznāk nelabums.
— Jāni, man ar tevi jārunā. Nopietni, — viņa iesāka, un viņas balss skanēja aizsmakusi.
Viņš nepacēla acis, blenžot savā krūzē.
— Atkal problēmas darbā? Priekšnieks piebesīja? — viņš norūca. — Izsakies, es klausos. Tikai, Dieva dēļ, īsāk.
— Lieta nav darbā, — viņa dziļi ieelpoja, saņemot spēkus. — Lieta ir mūsos. Mūsu kopdzīvē. Pareizāk sakot, tās pilnīgā trūkumā.
Viņš lēni, ar skaidru nepatiku pacēla pret viņu skatienu. Viņa acīs bija iecepusies kairinājums un garlaicība.
— Nu sākās… — viņš novilka ar smagu nopūtu. — Atkal filozofiju izvērti no paša rīta. Neesi izgulējusies, tāpēc arī sāc te.
Viņas balss nenodrebēja. Tā kļuva klusa, bet ar katru vārdu ieguva metālisku stingrību, it kā viņa to būtu izkalusi bezmiega naktī.
— Es tevi vairs nemīlu. Man šķiet, ka es nekad pa īstam tevi neesmu mīlējusi. Un tu mani nemīli. Mēs nedzīvojam, Jāni. Mēs eksistējam. Kā istabas biedri sliktā, lētā viesnīcā, kuri pacieš viens otru citu variantu trūkuma dēļ. Es gribu…
Viņš sastinga ar tasi pusceļā uz muti. Sākumā viņa seja pauda pilnīgu, absolūtu nesapratni, it kā viņa būtu sākusi runāt ķīniešu valodā. Pēc tam lēni, viņš saprata. Viņš ar tādu troksni nolika tasi uz galda, ka brūnais šķidrums lielā pleķī izšļācās pa vaskadrānu.
— Tu ko, pavisam? Tavā vecumā? Jā, tu viena pēc pusgada neizturēsi. Grāmatvede ar lielu stāžu, ko tu te vispār runā?
— Labāk vienai nekā tādā kompānijā, — viņa noteica, jūtot, kā iekšā viss sažmiedzas aukstā, pārliecinātā kamolā. — Tas ir mans galīgais lēmums.
Viņš uzlēca kājās, atleca un sastinga nedabiskā pozā.
— Jā, es tevi… Tās visas ir tavas gudrās draudzenes pačukstējušas. Laila ar savu Irēnu. Viņas man vienmēr skaudušas, ka man sieva bez pretenzijām bija.
Viņš soļoja pa mazo virtuvi kā izvērs būrī. — Labi. Gribi? Tev būs. Tu pēc tam, es tev apgalvoju, pie manis lūgsi, lai es atgriežos. Redzēsi, kā tas ir, vienai pašai. Sajutīsi.
Viņš burtiski izlidoja no virtuves. Priekšnamā atskanēja sporta somā metamo mantu skaņa, kaut kā stiklaina plīšana, atslēgu šķindoņa. Viņa sēdēja nekustīgi kā stabs, klausoties šajā apdullinošajā brūkošās sienas troksnī, kuru viņa pati bija cēlusi piecpadsmit gadus. Viņa juta dīvainu, dvēseli stindzinošu mieru, it kā pēc ilgas, nogurdinošas un mokošas problēmas, kad krīze ir garām un palicis tikai nespēks un skaidrība.
Pēc piecpadsmit minūtēm, kas šķita kā mūžība, ārdurvis aizvērās. Iestājās klusums. Ne vienkārši skaņas trūkums, bet kaut kas fizisks, apdullinošs, piepildot visu telpu. Klusums, kurā bija dzirdams, kā čab viņas pašas domas. Sarmīte lēni, it kā miglā, piecēlās un piegāja pie viesistabas loga. Ar trīcošu roku viņa pavēra smago aizkaru.
Lejā, pie kāpņu telpas, uz lietus samitrinātā asfalta stāvēja Jānis ar pār plecu pārmestu sporta somu. Viņš neaizgāja. Viņš stāvēja, iebāzis rokas jakas kabatās, un skatījās augšup, tieši uz viņu logu, uz viņas seju tumšajā ailē. Viņa sejā nebija apjukuma vai izmisuma. Bija dīvaina, apņēmīga koncentrēta izteiksme. Viņš kaut ko bija iecerējis. Kaut ko, kas nesolīja viņai mieru. Un šis “kaut kas” karājās aukstajā, mitrajā rīta gaisā kā nepateikts, bet skaidrs drauds.
Seriāls “Otrā elpa” sastāv no 30 nodaļām, katru dienu iznāks 1 daļa. Atgriezies atkal rīt un turpini lasīt. Tālāk būs tikai interesantāk!
